Bez nosaukuma

Šogad kaut kā fiziski izrādījos pilnīgi negatavs kāda normāli (vismaz- man) saprotama sportiskā rezultāta sasniegšanai. Bet vienlaikus mana fiziskā mazspēja sniedza iespēju ieraudzīt gaismā upes posmu, kuru nekad savā dzīvē nebiju (un laikam taču arī nebūtu) redzējis. Patiesībā patika. Psihohigiēnisks. Kā viss peldējums.
Tomēr kaut ko šis pasākums skaidri atkal parādīja. Ka 90 km pat visnotaļ labā un gana ātrā laivā (un nebeidzu teikt paldies ZZ par tās sniegto komfortablās drošības sajūtu) tomēr nav nekāda joka lieta organismam. Pat ne pirmo reizi dzīvē ko tādu darot. Un ka vienkārši pieredze, pat visnotaļ laba vispārējā fiziskā forma un iedomāta spēja ar sevi sarunāt var būt krietni par maz sportiska pieņemama (par labu nerunāju) rezultāta saniegšanai.
Tik vieglprātīgi pret uztura lietām šāda rakstura pasākuma saistībā nekad agrāk nebiju attiecies – man nekā vairāk par vieglām rīta brokastīm apakšā nebija, un tie daži līdzpaņemtie parastie saldumu batoniņi 200 g kopmasā stāvokli būtiski neuzlaboja, tik mazliet fiziskā atspaida sniedzot. Tāpēc Staiceles speķmaizītes un siltā tēja nevienu agrāko gadu nebija tik gaidītas parādības. Tas uzgūlās virsū uz citas līdzīgas vieglprātības – neko kafijveidīgu šoreiz nebiju nedz līdzi paņēmis, nedz pirms peldējuma iedzēris. Un pēc vairāku gadu pauzes sajutu, ko nozīmē miega sajūtas izraisīts uz enerģijas trūkuma fona radies besis. Tik pieredze un prasme ar sevi sarunāt ļāva to pieņemami pārvarēt. Tāpēc mācība man atkārtojumam- dzert ūdeni vajag. Tomēr ar pliku ūdeni 90 km nenopeldēsi. Ja nu vien patiešām ķermenum ultrastipra bāze apakšā nav.

Par šo piemirstās pieredzes atgādināšanu, kuras rezultātā guvu pilnīgi jaunas sajūtas- gan vizuālās (Staiceles posms gaismā), gan fiziski mentālās (reāla beša pārvarēšana partnerim netraumējošā formā), gan arī jau pierastās (apziņa, ka daudz ko vienkārši jāspēj ar sevi un partneri sarunāt, un tad Tu patiešām daudzko joprojām vēl vari) saku atkal nerimstošu PALDIES VISAI KOMANDAI (ar vienoto apzīmējumu mARIS). Lielisks bija pilnīgi viss – sākot ar īpašajiem numuriem un pirmsstarta apskati, neparasti siltais ūdens upē, serviss (palīdzība laivas pārcelšanai, speķmaizītes (nekad dzīvē nebiju tik aizrautīgi tās ēdis) un tēja līdz ar atbalstošu labu noskaņojumu) Staicelē, sagaidīšana Salacgrīvā (lūdzu piedot, ka tik ilgi mūs šoreiz bija atkal jāgaida….), gaidīta komfortabla pirts, fantastisks sacepums ar desām un salātiem uz pēcfiniša galda. Īpašais paldies par sarunāšanu ar laika veci par sausinošas un sildošas saulītes sarunāšanu finiša vietā. Un citiem dalībniekiem par smaidiem labam noskaņojumam.

Un sanāca, ka atkal viss kopā deva jaunas spēcinošas emocijas. Tā NAKTS BIJA TĀ VĒRTA.
PALDIES !!!!
P.S> Šoreiz pirmo reizi dzīvajā redzēju plunkšķinātāju upē. Tas pat nebija bebrs. Un arī ne ūdrs. Bet liela sudrabaina zivs. Neapgalvošu, tik pieļaušu – lasis? Tas tomēr bija ātri un negaidīti un kādu 15 metru attālumā, tāpēc tik ļoti labi nesaskatīju sugu. Bet zivi redzēju skaidri. Lielums bija kādu bišķi zem metra – tomēr vairāk par pusmetru noteikti. Un lēciens virs ūdens bija iespadīgs – arī starp pusi un vienu pilnu metru.
P.P.S> Mūsu lielkomandas biedra pieredze cita starpā parādīja, ka Salacu var nomaukt arī tikai ar savu vispārējo bāzīti un kopējo laivošanas pieredzi dzīvē 2km garumā pilsētas kanālos. Jā, sportiski tas ir grūti salīdzināms rezultāts ar mūsu līderiem, bet, fiziski – IR IESPĒJAMS!!! Pat airēt var iemācīties.