Zaķis – Salacas Mauciens 2o2o
Salacas Mauciens 2020.
Viss notiek!
Kādā skumjā pasākumā atkal satiekamies. Pārinieks vaicā – ko darām ar Salacu? Ja Pārinieks vaicā, vai tad var būt citāda atbilde kā – MAUCAM!
Abi fiziski esam kaut cik saremontēti. Protams, atkal brauksim īso distanci – ar pūsli. Vairs nevar tik ilgi nosēdēt, lai brauktu garo. Līdz Staicelei kuļamies atsevišķi, katrs no savas puses – viens no ziemeļiem, otrs no dienvidiem. Ir iespēja izmēģināt neredzētu laivu – esot šaura un gara. Tad jau redzēs. Tumsā atrodu pārinieku tajā guļam un gaidām startu. Gulēšanai ļoti piemērota, bet braukšanai? Pārinieks esot gaismā nedaudz pamēģinājis gludūdenī. Diezgan rezervēts, nedaudz nobažījies. Variantu nav – JĀBRAUC!
Starts 2:00. Garās distances ātrbraucēji jau gabalā. Mēģinām iekāpt. Laiva neierasti žļurgājas. Ar pūlēm, trīcinoties visiem trim, sākam airēt. Krastā palicēji droši vien slēdz derības – apgāzīsimies tūlīt vai ārpus prožektoru redzamības. Izmantojam sendienās atklāto patiesību – ja ir “s…” un neko nevar saglābt, tad atliek tikai AIRĒT, airēt, cik spēj! Tā arī darām un, saceļot upē dažādus šķērsviļņus, tiekam aiz pirmā pagrieziena un pamazām, palēnām sākam aprast ar SUPveidīgo laivu. Protams, laivas lukturis nerāda tur, kur vajadzētu. Pēc pārinieka komandas mēģinu ar airi kaut ko regulēt, bet nekas nesanāk – kā airi atlaižu, tā lukturis atgriežas sākumstāvoklī. Kaut kur jāapstājas. Izvēlamies pirmo kājnieku tiltiņu ar “caurbrauktuvi”. Tik un tā neizdodas lukturi ar airi sasvērt vajadzīgajā leņķī. Pārinieks kārtīgi piestiprinājis! Izmantoju zaru – pabāžu zem putuplasta kronšteina – ir labāk. Kamēr tirināmies pie tiltiņa, mūs apdzen cieto (vieninieku) ātrlaivu trijotne. Ir lieliski izmantot viņu apgaismoto upi! Diemžēl – ne ilgu laiku.
Braucam, braucam, nu jau vairs ne tik trīcoši. Laiva labi tur virzienu, ir diezgan ātra. Daži akmeņi, daži koki. Veiksmīgi izvairāmies. Un tad – viens akmens, otrs un – TRĀPĪTS! Peldam! Ar visiem uguņiem! Pēc brīža kaut kādas ūdenszāles pinas pa kājām. Pārinieks dusmojas – celies taču kājās, te ir sekls! Neprotu dabūt kājas pie zemes – man klēpī laiva (esmu straumes pusē), vienā rokā laiva, otrā airis, kājas pinas zālēs. Beidzot savācamies, atrodas piesietais mantu maiss, kas paslēpies zem laivas, noskatāmies, kā palēkdamās aizpeld mana nepiesietā dzeramā pudele. Raušamies laivā un – uz priekšu! Pēc brītiņa panākam bēgli. Labi, ka nebija pilna. VISS savās vietās! Aiziet! Kā parasti – pie Sarkanajām klintīm lec saule, šoreiz aiz mākoņiem. Esam galīgi stīvi no neparastās (bez kārtīga atbalsta kājām, pilnīgi bez atbalsta ceļiem) sēdēšanas uz laivas grīdas. Nolemjam piestāt, lai iztaisnotos. Cik grūti izkāpt un tad atkal tikt atpakaļ! Bet vajadzēja! Kādu laiciņu ir vieglāk. Stienūži! Kā gribas (kā senāk) kāpt ārā! Bet vēl labs gabals jāairē… Mūs apdzen pirmais polietilēna divnieks no garās distances, divu jaunu, spraunu puišu airēts. Pirmais tacis – apnesiens. Panākam sarkano divnieku. Viņi veikli apnes, bet mēs lēnām, pavisam stīvi raušamies ārā, tad velkam, stiepjam laivu ar visu ūdeni. Neliesim! Nav pārāk daudz. Kaut cik ar švammi izsmeļam. Mūs panāk Latgols ar pārinieku. Ievelkam elpu, nopūšamies un, lai agrāk tiktu vaļā no neērtās sēdēšanas laivā – JĀAIRĒ!
Beidzot finišs! DARĪTS! Nav spēka izrāpties no laivas. Tik smagi mums vēl ne reizi nebija gājis.
P.S. romāna fragmenti.
Melnā naktī dažos mirkļos Staicelē pie aizsprosta (apnesiens garajai distancei, starts īsajai) no visām pusēm sabrauc mašīnas.
No dažām tiek izvilkti saliekami galdiņi un visādi agregāti.
Kā uz burvju mājiena tiek atklāts restorāns “GALDIŅ, KLĀJIES”! Sagatavošanas cehs darbojas ar pilnu jaudu.
Vārās ūdens tējkafijai, tiek grieztas, smērētas un citādi “aptaisītas” gardās speķ/ķilav maizītes.
Šoreiz kuplāks sagaidītāju-pavadītāju pulciņš.
Un tad jau caur krūmiem parādās pirmo gargabala airoņu prožektori!
Visi novērtē restorānu, šo to pielabo, paknosās, pagrozās un dodas tālāk.
Daži beidz braucienu, citi tikai gatavojas sākt. Viss ir iespējams, VISU var SARUNĀT!
Upē mierīgi – tikai abpusēji sabaidāmies ar bebriem, kuri tuvu laivai taisa lielus plunkšķus – viņi ienirst, bet mēs noturamies!
Iztraucējam vienu pūci, kura startē tik zemu, ka gandrīz aizķer mūsu laivas prožektoru.
Satrūkstamies, pieraujam galvas! Ūūuu-h! Garām!
Tad vairs tikai dažas pīles, gaismiņā pāris makšķernieki.
Jāairē!