Salacas mauciens 2017

Kārtējais gads ir pagājis nemanot, un maģiskais 21.augusts ir atkal klāt. Skatoties uz sevi no malas, meklēju atbildi, kāpēc tik nelokāmi atkal tajā vakarā esmu Vecatē ? Ataust atmiņā stāsts par indiāņa sarunu ar balto cilvēku. Indiānis prasa – nekādi nevaru saprast, kāpēc Jūs kāpjat tajā kalnā, es tur vienreiz biju, ēst tur nav ko un sieviešu arī tur nav. Sestā reize Salacas maucienā pēc kārtas. Nepārprotami, cilvēki, kas piedalās šajā pasākumā vairākkārt, ir ar nobīdi no arhetipa, vismaz šajā šaurajā jomā. Viens, ko iegūst šādā pasākumā, noteikti ir piedzīvojums, bet par kādu maksu. Jau pirms kāpšanas laivā vajadzētu būt skaidram, ka gandrīz 100km pa nakti, pa upi novedīs ārpus komforta zonas ļoti ātri, pie tam stipri un uz ilgu laiku – līdz finišam. Tā ir arī sadarbība un sapratne starp partneriem. Komandas brauciens divatā ir izaicinājums. Pastāv iespēja padoties Staicelē, ko katru gadu kāds arī dara, arī pieredzējuši braucēji. Šogad gatavojāmies, apkopojot visu iepriekšējo gadu pieredzi. Kārtīgi un pareizi paēst, jau sākot vismaz dienu iepriekš. Izbraukšanas dienā pusdienās kārtīga makaronu ar gaļu porcija (2x lielāka kā ēdam parasti). Pa ceļam krūze kafijas, speķmaizītes. Stundu pirms starta vēl nedaudz makaroni ar gaļu, ķermenis pats pasaka, kad pietiek. Uz upes līdzi ūdens, speķa maizītes un spēka želejas. Reizi gadā jau var atļauties to indi, tas par tām želejām. Tās strādā nedaudz labāk nekā alus un galvenais nav blakus efekts, kad nepārtraukti nepamet vēlme ‘pārtīt filmiņu’. Tagad pietiek to izdarīt Staicelē un finišā. Attiecībā uz pārtiku un ūdeni viss bija kārtībā, neskatoties uz to, ka šogad negantnieks upes dievs manu kastīti ar speķa maizītēm aiz Mazsalacas tomēr paņēma. Ar otru kastīti mums pilnīgi pietika, nekādas slāpes un izsalkumu nejutām. Apģērbam šogad nāca klāt pretmošķu tīkls, ļoti labs, noderīgs, aptuveni pirmās divas stundas, pēc tam var ņemt nost. Problēmas sev radīju ar ‘noname’ zeķēm, kurām pāri uzvilku lateksa zeķītes un visu šo pīrāgu zābakā, lai siltāk kājām. Jau pusceļā līdz Staicelei sāka svīst un grauzt kājas. Sajūtas, ka zābaka maliņās iestrādātas žiletes. Kājas uz Ziemeļu zvaigznes (ZZ) pedāļiem nepārtraukti ir kustībā, variantu nav. Nonstopā atsēju zābaciņus, atlaidu šņores un līdz Staicelei turējos kā partizāns. Tur atbrīvojos no visām zeķēm un ceļu uz finišu sāku ar basām kājām savos jaukajos zābaciņos, žiletes pazuda, sāpes nē. Šo noteikti var iekļaut rubrikā ieberziens. Šis gads izcēlās, ar laika apstākļiem – mēness faktiski nav, virs upes migla. Tamdēļ lukturis 36W, 2400Lm – ja kādam šie cipari kaut ko izsaka. Monstrs, ne lukturis, līdz arī atbilstošs akumulators. Nu mazliet pārspīlējām ar ’30kg elektrības’ aizmugurējā nodalījumā, toties varējām arī finišā ieslēgt lukturi uz pilno un vēl pāri palika atliku likām. Līdz ar to ZZ pa Salacu nesa nedaudz pāri 200kg. Labums : aste bija zemāk kā parasti, labi stūrējās un tās pāris reizes, kad akmens bija pamanījies noslēpties no mums – nekāda ieberziena nebija. Trūkums, laikam jau papildus svars, kas izpaudās visspilgtāk kā eksistenciālais uznesiens Staicelē. ZZ + akumulators + dzeramais ūdens, tuvu 80kg. Uz upes pateicoties ‘dižlukturim’ citas sajūtas, gaismas daudz vairāk un lielāka. Krasta koku zaros, zālēs un krūmos gaisma izveidoja milzīgas monstru sejas, ēku sienas, tiltu balstus, dzīvnieku siluetus un visu kaut ko vēl, ko ikdienā un pat sapņos zemapziņa nerāda. Tā ir viena no piedzīvojuma sastāvdaļām. Redzējām krastā stirnu, pāris bebri uzsita pa laivu un bija zivis, kas rītausmā drosmīgi lēkāja, neskatoties uz to, ka zivju gārņi jau bija pie ‘brokastu galda’. Upe visu nakti ar mani sarunājās, tieši tāpat kā citus gadus – neko jēdzīgu no stāstītā nesapratu, pat pateicības vārdus par speķa maizītēm arī nespēju izdalīt no kopīgā stāsta. Netālu no Stienūžiem krāsotais koks nav reinkarnējies, bet aizvien vēl saskatāms, tā stumbrs bēdīgi guļ īpašuma malā. Stienūžos pārliecināmies, ka esam nobraukuši vismaz par 3 minūtēm ātrāk nekā aizpagājušajā gadā un tieši tāpat kā tad, nelaužot tradīcijas, to atzīmējām ar 50gr dziras no pudeles ar uzlīmi Kapteinis Morgans. Lija lietus, palika siltāk. Šogad gan uz Kapteini nepavilkāmies, gandrīz pilnu pudeli aizvedu mājās. Noderēs – pudele ar pievienoto vērtību – nakts brauciens pa Salacu. Finišā sasildamies pirtī, izpeldamies pa pliko Salacā, un tā lēnām lēnām pakojamies uz māju pusi.
2012 2013 2014 2015 2016 2017

Vecate laiks 21:41 21:20 21:20 21:20 21:20 21:20
distancē 0:00 0:00 0:00 0:00 0:00 0:00
Mazsalaca laiks 23:06 22:40 22:41 22:35 22:27 22:42
distancē 1:25 1:20 1:21 1:15 1:07 1:22
Staicele laiks 4:16 3:57 3:58 3:38 2:21 3:35
distancē 6:35 6:37 6:38 6:18 6:18 6:15
Rozēni laiks 6:20 6:06 6:12 5:35 4:58 5:43
distancē 8:39 8:46 8:52 8:15 7:38 8:23
Mērnieki laiks 8:20 8:15 8:18 7:23 6:16 7:25
distancē 10:39 10:55 10:58 10:03 8:56 10:05
Stienūži laiks 10:21 10:20 10:36 9:40 7:01 9:37
distancē 12:40 13:00 13:16 12:20 9:41 12:17
Salacgrīva laiks 10:19 10:11
distancē 12:59 12:51

Dalībnieki 12 12 16 16 11 11
Vieta 8 6 7 5 6 4

Ūdens līmenis (cm)
Mazsalaca 35 12 9 0 93 15
Lagaste 33 15 13 3 80 13

Malējais jautājums:
Šogad nebija jautājuma, kāpēc es to daru, šogad bija jautājums pašiem sev – vai tiešām nākamgad atkal ? Tas ir motivācija, ka ir jāatrod. To, ka mēs to varam ir skaidrs ne tikai mums, ‘tautas’ klasē starp tiem, kas kāpj laivā tikai reizi gadā, nu varbūt mazliet vairāk – esam sanieguši virsotni. Rezultāts starp 12 un 13 stundām pie šāda ūdens līmeņa ir atbilstošs mūsu spējām un revolucionārs izrāviens nav gaidāms. Te jau tas motivācijas trūkums izlien no maisa. Ko vēl mēs varētu gūt no Salacas mauciena?

Publicēts ar raksta autora atļauju. Pirmpublicējums šeit

https://egy4.wordpress.com/2017/08/24/salacas-mauciens-2017/