2o2o. Egils Stūrmanis – Salacas mauciens 2o2o

Salacas Mauciens 2020

Motivācija. Kur Tu esi ? Kad pēc sešām reizēm ar Ziemeļu zvaigzni visādos ūdens līmeņos tas ir paveikts. Motivācija slēpjas. Nu it kā jau kāds velniņš rausta, ka vajadzētu. Ar kolēģi sapratām , ja šogad nebūs, tad nebūs nekad. Kā, nekā jau divu gadu pauze ieturēta. Motivācija zina. +/-12h mēs varam nobraukt, ne sev ne citiem vairs nekas nav jāpierāda. Vienīgi, kas aicina – iziešana ārpus komforta zonas, fiziski grūtāk, emocionāli ar uztveres ģļukiem’ jau citādāk. Var nedomāt par suni, par savējiem, par darbu, atveras čakras, kas liek prātam saredzēt to kā nav. Šogad topā bija neesoši makšķernieki un dažādi reklāmas plakāti. Izskaidrojuma nav. Nebija jautājumu, kas es esmu un ko es te daru. Viss apzināti, ar mērķi iemēģināt šo pasākumu vieniniekos kajakos. Sagatavojušies bijām labi, apģērbs zināms, par lukturīti arī bēdu nav. Paēsts arī ir laikā pareizi. Līdz arī Hydrogel sports Fuel GEL. Šis bizness ir gājis uz augšu, padārga tā želeja, bet strādā labi. Reizi gadā var savus spēkus arī tā atjaunot. Katram līdz 6. Līdzi arī ūdens un speķmaizes ar ko rītausmā dūšu piesiet. Man kolēģis vieniniekā iekāpa pirmo reizi mūžā, sākums tāds nedaudz nervozs. Starts no Mazsalacas, liekas var ietaupīt 1h, un airējiens īsāks. Uz neko nepretendējot jau pašā sākumā atpalikām uz aiz kāda 4 pagrieziena jau bijām malējie, toties mūs vairs neviens noķert nevar. Pirms starta jau zinājām, ka uz uzvarām pretendē visi izņemot mūs, kas šādi izklaidējas reizi gadā. Mēs par to kreņķi neķeram, galvenais ir stāsts, piedzīvojums pašiem sev, varēšana un neatkārtojamais ekstrēmais nakts piedzīvojums. Ceļā uz Staiceli vienā vietā tomēr uz akmeņiem ieberžos, protams, ka WW pieredze ļauj šo problēmu ātri un bez satraukuma atrisināt. Kolēģis tik nesaprašanā, kur es palicis. Tālāk viss skaisti, noķeram pirmo smaili un pēc brīža apsteidzam vēl divas. Tas arī viss līdz Staicelei. Pēc Vīķu tilta ir kāds gabaliņš dīķa, bet tas jau zināms un tiek pieņemts, ka līdz Staicelei tik viegli netikt.
Moškas , mazās mušiņas, ka gatavas airētāju noēst distances sākumposmā , tagad ir pazudušas. Izkāpjam Staicelē sausām kājām, uznesam kajakus. Milzīgs atbalstītāju pulks, liekas to ir vairāk nekā distancē uz upes. Māra piedāvātās speķmaizes un tēja ar jumtiņu ir vietā, kā katru gadu. Ilgi nekavējamies, dodamies tālāk. Mums pievienojas vīrs ar SUP. Kādu brīdi tas mums turas līdzi, kamēr pēc kādas stundas gaismiņas aizmugurē pazūd. Tuvojoties rītausmai atkal moškas možās, laikam uzskata, ka esam labas brokastis. Uzaustot gaismai dabas skati uz upes fantastiski, pluss nogurušais prāts, rada krasta krūmos un kokos dīvainas figūras, plakātus un protams virtuālos makšķernierkus. Piestājam tikai vienreiz pirms Mērniekiem ‘pārtīt filmiņu = pačurāt ‘ . Tēja bija savu padarījusi. Mērnieku krāci izbraucam veiksmīgi, turam kursu uz Sarkanajām klintīm. Posms no klintīm līdz Stienūžiem laikam ir visgrūtākais un mūsu pieredzē vislēnākais. Saule jau ir uzaususi pilnībā, putni dzied, zivis dauzās pa ūdeni, viens otrs bebrs sevi piesaka. Zivju gārņi atnākuši brokastīs. Skaisti, bet tas mežs kā nebeidzas tā nebeidzas. Pa brīžiem upē starp aizaugušām saliņām straujteces, kas pie šī ūdens līmeņa deva iespēju nelielai atpūtai, tikai uzturot kajaka kursu. Mums jau nekur nav jāskrien. Krāsotais koks kreisajā krastā , kas pirms gadiem vēl bija redzams nogāzts, šogad netika redzēts. Sajūtas, ka kāds upi pavilcis garāku … Beidzot arī Stienūži. Mūsu pirmā brauciena finiša vieta. Parasti atzīmējam ar 25gr kāda Imperatora stiprā dzēriena. Kolēģis atteicās, nu es par abiem. Nevar labas tradīcijas tik vienkārši norakt … Priekšā tači.
Pirmais neesot braucams. Taisnība, nav. Kāpjam ārā, mums palīdz pūšļu otrā ekipāža. Dodamies uz otro taci. Kolēģis gribēja it kā apnest, es teicu, ka būs labi. Izstāstīju kas jādara, braucu pa priekšu un visu parādu. Tacis ir mūsējais. Trešais tacis jau vairs tikai baļķītim pārbraukt. Te jau arī finišs. Kopā sākām, kopā beidzām. Sāk līņāt lietus. Mūsu atbalsta grupa ir uz vietas, ātri tiekam sausās drēbēs, paēdam brokastis, saņemam papīru par Salacas nomaukšanu un dodadamies mājup.

Malējie jautājumi:

Vai brauksim nākamajā gadā ? Varbūt, jo lielāks ūdens jo lielāka iespēja. Mazsalacā pie 0cm līmeņa visdrīzāk nebrauksim.
Ieberziens.

Izrādās jaunais telefons vairs nelien vestes kabatā, izaicinājums kur likt.
Neskatoties uz pieredzi, ūdens dievs mošku tīklu tomēr sev paņēma pirmajā posmā pa tumsu.
Airi – gribējām pamēģināt nomas vieglos airus, bija jau vieglāki, kāts ir gluds un nav vadošās rokas fiksācijas. Var airi ūdenī iebāzt tā, ka gandrīz riņķī.
Izkāpjot Staicelē cimdos iekļuva smiltis. Pēc tam izskalot pa ceļam tos ir izaicinājums. Palīdz rezerves cimdi.

Nekāda slepenā plāna mums nav. Brauciens vieniniekos man likās labāks, kājas nebija nogurušas nepārtraukti stūrējot Ziemeļu zvaigzni. Kokpits bija liels, ērti iekāpt un izkāpt. Protams, ka vieninieks ir nestabilāks un katram savas kajaks jāaizved finišā. Kad dzer ūdeni, tver pēc enerģijas batoniņa vai speķmaizēm nav neviena kas airē

Paldies Mārim par iespēju.

Rezultāti : mauciens.fr

Infografika :

Publicēts ar raksta autora atļauju. Pirmpublicējums šeit
https://egy4.wordpress.com/2020/08/27/salacas-mauciens-2020/