Salacas mauciens 2016

Neredzēts slapjums pārņēmis to Māras zemes daļu, kur mīt Burtnieks un sākas Salaca. Ūdens līmenis tuvu metram. Pie ārkārtēji liela līmeņa kārtējais Salacas mauciens ir nomaukts.  Gatavošanās nekādas pūles neprasa, viss jau zināms. Vienīgi bija jāizvēlas pareizi apģērba kārtas. Ar termokrekliņu un ūdens necaurlaidīgu plāno laivotāju jaku augšai pilnīgi pietiek, protams neaizmirstot vilnas cepurīti un labus airēšanas cimdus.  Lejas daļu jau var kā grib – šogad ļoti optimāli: pusgarās termobikses un pāri  tāda paša garuma neoprēna bikses.  Kājās lateksa zeķes iekš kārtīgiem zābakiem.  Man Ziemeļu zvaigzne  ar pedāļiem visu trasi jāstūrē. Šogad tas pats kajaka airis, tikai lāpstiņas jaunā kātā.  Pēc Sočas vecais kāts palika pavisam čābīgs. Atbraucām laicīgi, gaisa temperatūra arī netipiska +26 grādi. Uz saules rietu jau gan palika vēsāks.  Braucēju šogad daudz – lielais ūdens laikam uzrunājis. Turpinot par ūdeni – nebija skaidrs kāda izskatīsies upe pie šī līmeņa. Bija iespēja virtuāli pabaidīt tautu par iespējām neveikli mēģināt piestāt Staicelē, un četros no rīta nojāties lejā pa aizsprostu.  Kad piebraucām pie krasta Staicelē, varēja redzēt, ka bāziens pamatīgs.   Ziņu, ka kāds šo vingrinājumu būtu izpildījis nav, bet tomēr Māris finišu pārcēla uz Stienūžiem lai nebūtu jābrauc tači, mēs gan labprāt to būtu darījuši. Kanoe aizbrauc draudzīgi 21:10 mēs pārējie 21:20 . Nekur neskrienam – nekas jau mums nedeg. Mums jau piekto gadu tas ir piedzīvojuma brauciens, nav mērķis sevi nobendēt uz upes pirms vai pēc Staiceles, bet no šī visa pasākuma gūt baudījumu ne tikai tāpēc ka varam, bet arī paša procesa laikā.  Jābiebilst, ka šis konsekventi ir vienīgais maratons, kuru braucam, uz pārējiem neaicināt un ielūgumus nedalīt.   No paša sākuma airējam sev ierastā tempā. Tie kam svarīgi joņot, tā arī dara.  Visi konkurenti ir zināmi, viņu un mūsu spējas arī. Nu kāda starpība, esi 5. Vai 6. ? Vai šis pasākums ir tas, kur jālec augstāk par savu ‘ziemeļgalu’ –gūstam baudu sevi nenokaujot.   Šogad manam telefonam bija gods darbināt endomondo. Uzlikām pēdējā brīdī – pēc pirmā km pārsteigums, šis ar mani sarunājas mierīgā sievietes balsī.  No sākuma kaitināja, taču neies tumsā uz upes endomondo konfigurēt, jāairē taču. Pēc kāda laika pat iepatikās, pēc katra noairētā kilometra skaista balss bezkaislīgi ( viņa taču nezin ka maļam airus gandīz 100 km pa nakti )  paziņo laiku uz upes, kurā km atrodies un pēdējā km laiku. Ideāli. Zini kur atrodies un cik esi haltūrējis. Pirmo krāci zem Mazsalacas tilta sasniedzam ātri – tikai krāces nav, tāda paliela šļura un viss.  Tad arī sapratām, ka straujūdens elementi pie šī līmeņa izpaliks. Straumes atstraumes arī nebūs tādas kā Valmieras slaloma trasē.  Visa upe liela ūdens plūsma bez šķēršļiem.  Laiks ieslēgt lukturīšus, kaut kā  vairs neko neredz. Upes krastos uzreiz parādās dīvaini veidojumi – torņi, izkārtnes, tādas kā lielas austrumnieku gleznas, zīmējumi, klintis  un dzīvnieku silueti, kur to nav. Tas viss no koku un krūmu gaismas spēles, pieliekot klāt savu fantāziju. Svarīgi, ka pie vesela saprāta un bez reibinošu dzērienu ietekmes.  Kad iedzinām un apdzinām Grizly ar kanoe, kur bija uzmontēts tāds pamatīgs LED lukturis, gandrīz kā vienacim vilcienam  – viss priekšā kā tirgus placī, krastā koki un krūmi uzbūra vēl fantastiskākas ainas.  Baskervila suņa šogad nebija, bet gaidīju.    Toties upe bija pieklājīga un klusi ar mani sarunājās, tāpat kā pagājušajā gadā, gan vīriešu gan sieviešu balsīs par šo un to un it neko, es jau tāpat nesapratu.  Protams, pieredze rāda, ka uz pusnakti gribas kaut ko uzēst, ar ātrajām želejām jau var vilkt, bet uzskatīt tās par kaut ko garšīgu var tikai gastronomiskais mazohists.  Mums bija līdz divas kastītes ar kotletēm (bez makaroniem, lai var ēst braucot) katrā precīzi pa 8 gabalām un viena kastīte ar miniatūrām speķmaizītēm ( pirmo apēdām pa ceļam uz startu)  – akurāti katra kā viens kumoss. Saldumus, kā marsus un sņiķeris principā neņemām – pēc tam jau nevar muti izskalot.  Kāda pēcgarša var būt pēc marsa ?  Un protams katram divas lielās pudeles ar ūdeni. Jāsaka, ka ūdens noteikti bija labs, jo vienu neatvērtu pudeli Salacas ūdens dievs pirms Rozēnu tilta paņēma savā valdījumā. Kotletes un speķmaizes mēs tomēr viņam nedevām, kaut šis snaikstījās nekaunīgi.  Kaut kā šogad likās garš gabals no Rozēniem līdz Mērniekiem, bet kuru gadu tad tas ir bijis īsāks ? Dzirnavu aizsprosta paliekas izbraucām ar mazu kantīti uz kreiso pusi un milzīgu baudu.  Nu jau vairs tik finiša gabals līdz Stienūžiem, kas neskatoties uz upes kritumu,  lielākā daļa ir dīķis.  No rīta jau skaisti, putni dzied, ik pa brīdim kāds bebrs vai paliela zivs liek par sevi manīt. Skaisti.  Fantastiskās ainas krastā jau atveidoja cilvēku figūras. Domāju, ko gan cilvēki var meklēt upes krastā starp 6 un 7 no rīta.  Dzelteni ziedošie krūmi ar zaļo fonu spēj ne tikai to.  Skaisti.  Netālu pirms finiša oranži izkrāsotais  koks, kas sveicināja laivotājus apcirpts bēdīgi gulēja novietots upes krastā. Kaut kā palika tā žēl. Sentiments.  Nu jau vēl brītiņš un esam finišējuši.  Laiks jau protams fantastisks – mazāk par 10 stundām.  Kaut kā pat nekas nesāp, ne pleci, ne mugura ne rokas. Laiks apmācies starp līst un nelīst. Šogad tikko Māris izdala papīru, kas apliecina dalību šajā fantastiskajā pasākumā, dodamies uz mājām. Nākamā diena – darba diena. Atkal jāgaida vesels gads.  Mūsu sniegums pa pieciem gadiem redzams zemāk.

Malējais jautājums:

• Vai brauksim 2017.gadā jau sesto reizi pēc kārtas – jā. Iespējams mainīsim laivu klasi.  Nu cik var ‘žvaigņot’.  Protams, atkal būs jāmeklē motivācija, kaut gan šogad motivators netika nokauts.
• Ieberziens: Pārcilājot pelēkās šūnas neko atbilstošu neatradu.
• Salīdzinot ar iepriekšējo gadu endomondo rādījumiem, var secināt, ka pat neatkarīgi no ūdens līmeņa upes dīķa posmos, ātrums mums būtiski neatšķiras, viss ieberziens seklajās vietās uz akmeņiem.
• Slepenais plāns jau vairs nav tik slepens  .

Publicēts ar raksta autora atļauju. Pirmpublicējums šeit

https://egy4.wordpress.com/2016/08/30/salacas-mauciens-2016/