Salacas mauciens 2015

Sausums pārņēmis Māras zemi, ūdens līmenis upē knapa nulle. Ekstrēmākais kārtējais Salacas mauciens ir nomaukts.  Šogad gatavojās kā nevienu citu gadu, galvenokārt par pārtiku, lai pietiktu spēka līdz galam. Emociju arī noteikti ir vairāk – bija plāns neskatoties uz zemo ūdens līmeni nobraukt daudz labāk – to mēs godam izpildījām.  Viss sākās startā – trīs laivas atrāvās uzreiz, mēs otrā grupā. Sākumā tāda kā mīcīšanās, viens otrs brauc krustām šķērsām, ka jāmūk malā. Pieņēmām lēmumu uzairēt virs vidējā, lai nedaudz atrautos, tas arī izdevās. Līdz Mazsalacai bijām kopā trīs divas smailes, vienā mēs otrā Inta ar Ģirtu un puiši kas brauca atsevišķi katrs savā laivā.  Vispār jau konkurenti airēja dūšīgi, Mazsalacu sasniedzām pirmie no grupas, bet pie dzelzceļa tilta ieberzāmies un palikām pēdējie. Kārlis mūs sabaidīja par armatūras stieņiem tuvu labajam krastam, ņēmām pēc iespējas tālāk, un sanāca lēnāk. Tas arī noteikti bija labi, jo tādu tempu mēs neizturētu un nolūztu. Tālāk jau braucām sev pieņemamā tempā – neviens mūs neapdzina, mēs arī nevienu.  Vienīgais sāka sāpēt mugura, tad arī kakls palika stīvs un domas nesās jau ļoti ātri eksistencialitātes virzienā.  Jautājums [ Kas es esmu? ] nebija aktuāls, bet [ Ko es te daru? ] gan sāka pārņemt visas pārējās domas.  Nekad tik agri tas nebija sācies, parasti tas parādās ‘dīķī’ pa ceļam uz Staiceli, šogad jau kaut kur pie Līču skolas. Vēl pa ceļam ik pa brīdim pašnāvnieciskas pīles bariem defilēja laivas priekšā, bez jebkādas bijības no cilvēkiem laivā, kam airi rokās. Bebrus šogad nemanījām.  Upes krastos lukturīšu gaismā koki iegūst fantastiskas aprises, no lielām mājām līdz milzīgām klintīm un citām spokainām lietām.  Jā un vēl dažādi zvēriņi izgaismojās un rādījās – vienu brīdi likās, ka Bārskervilu suns mūs sasniedzis laikā un telpā.  Tā nu gauzdamies pa sāpošajiem muskuļiem, pēdējā taisnē vēl apdzenam vienu laivu un esam Staicelē.  Šogad mūs neviens ar izkāpšanas vietu nemulsina – visu paši zinām. Speķmaizītes un karsta tēja ar ‘jumtiņu’ pašā laikā. Ilgi neuzkavējamies un dodamies tālāk. Papildus efekts rodas, jo izkāpjot un iekāpjot Staicelē neglābjami esam saslapinājuši kājas, kas vēlāk atstāj iespaidu uz labsajūtu, kas nu ir tāda kā ir pēc pusceļa. Saule vēl nav uzlēkusi, sākusies nepatīkama migla, gandrīz nonesam jauno pontonu tiltiņu, kas pagājušo gadu nebija, pēdējā brīdī izgriezām tiltiņam pa laivu ‘caurumu’.  Nu protams, ka garlaicīgs gabals līdz Rozēnu tiltam, pa ceļam mūs apdzen Inta ar Ģirtu – ko Tu ātriem padarīsi. ‘Kosties’ nemaz netaisāmies.  Toties parādās jauni efekti – ar Tevi sāk sarunāties upe gan vīriešu, gan sieviešu balsīs – tikai kaut kā nevar saprast, ko viņi grib vēstīt.  Šāds monologs no upes puses aprāvās tikai netālu no Stienūžiem.  Pa vidu upe diezgan netīra, vienā vietā tiešām smirdēja pēc mēsliem, nelielā straume sakuļ ūdeni putās, kas ieķeras upes krastos vai uz mazajām saliņām augošajās zālēs.  Putu plankumi rītausmā pārvēršas trīs dimensijās un izskatās kā liela zāle ar milzīgām lapām, no kurām obligāti būtu jāizvairās.  Teicams ‘gļuks’. Nu jau par muguras sāpēm neviens neuztraucas, līdz finišam palikuši tikai kādi nieka 30km.  Saules stari sasniedz upi un paliek mazliet siltāks, pretīgais aukstums rītausmā nebija pievārējams pat stipri intensīvi airējot.  Dīvaini kaut kā – airē tā ka maz neliekas, bet vienalga auksti. Vaina jau zināma – lakatiņa vietā jāliek forša adīta cepurīte, un tad dīvainības pazudīs.  Ja nav adītas cepurītes – tad 50gr Jamesona šo trūkumu akurāti novērš, bet vairāk gan nevajag.  Vispār jau visu trases otru pusi esmu neapmierināts ar visu, pukstu, kašķējos – bet airējam kā velni, kas izpaužas rezultātā – Mērniekos esam par gandrīz par stundu uzlabojuši savu rezultātu. Pie šī ūdens līmeņa tas ir vērā ņemams panākums. Nav saprotams, kāpēc tik ilgi vilkāmies līdz Stienūžiem – liekas, ka tempu nemazinājām.  Stienūžos piefiksējuši savu absolūto rekordu, taisām pa īstam vaļā Jamesonu un atzīmējam panākumu. Neprasās ne uzkost, ne uzdzert – kaut kā neparasti mīksti cēlais šķidrums pazūd mūsu rīklēs. Pēdējam posmam priekš mums īpašas nozīmes nav, jo nav ar ko salīdzināt. Nobraucam ar baudījumu tačus – tās sētiņas pāri upei, ko vietējie sacēluši, lai pie gardām zivīm tiktu. Finišējam piektie – rezultāts mūs pilnīgi apmierina. Salacgrīvas dome mums labu vietu ierādījuši – uzēdam buljona zupu, mazliet paguļam un pēc tam plāns vēl paspēt uz Valmieras mačiem.  Apbalvošanas laikā guļam netālu no galvenās notikuma vietas, neviens modināts un ar varu saņemt Māra parakstītu papīru, ka tā upe ir nomaukta vienā maucienā un ja paveicas, tad vēl var dabūt krekliņu. Tā kā bijām netālu – man arī tika smuks melns sieviešu piegriezuma S izmēra krekliņš, uzvelku, lepojos un līdz Valmierai izturu. Krekliņš kā reklāmas un aģitācijas materiāls tiks nodots meitenei, kurai tas labi derēs.  Prāta darbs jau tas nav pēc Salacas mauciena uz Valmieru, bet izlaist nu nemaz negribējās.  Trasi nobraucu diezgan slikti, otrajā piegājienā 17 vārtos pamanījos pat apgāzties, taču pēc visa vēl piecelšanās ar eski deva milzīgu pašapziņas pieaugumu. Štrunts par rezultātu. Šeit jāpiemin dižais domātājs filozofs – tēvocis Kants, kas reiz teicis ‘kustība ir viss, mērķis nekas’ ! Rezultāti pa gadiem zemāk – esam pārspējuši paši sevi, bet nu ir jau vēl uz ko tiekties, it sevišķi posmā Mērnieki  – Stienūži.

Malējais jautājums:

• Vai brauksim nākamajā gadā –  Jā, ja nu vienīgi ūdens līmenis būs ļoti zems, iespējams izlaidīsim – žēl tomēr inventāra. Vēl noteikti ir jāatrod motivācija – pašam sevi nokaut pa nakti upē – dikti nežēlīgs plāns un diemžēl nemotivējošs.
• Ieberziens – šoreiz lakatiņš adītas cepurītes vietā, pagājušo gadu taču bija lakatiņšJ
• Upes posms Mērnieki – Stienūži nu nekādi nav bijis pārvarams ātrāk par 2 stundām, tur kāda bremze, ko vajadzētu papētīt.
•  Vismaz divas dienas iepriekš uzsākt kārtīgi un plānoti paēst, tāpat pirms starta pieveiktai  kaudzītei ar makaronu un kotletēm ar sieru  ir ietekme uz pašsajūtu un rezultātu.
• Slepenais plāns, kuru apņēmāmies īstenot pēc iepriekšējā gada brauciena, ir redzams rezultātā, plānu jau neatklāsim tāpēc, ka tas ir slepens un darbojas 

Publicēts ar autora atļauju. Pirmpublicējums šeit

https://egy4.wordpress.com/2015/08/25/salacas-mauciens-2015/