Salacas mauciens 2014

Šogad tāda īsta jautājuma braukt vai nebraukt nebija. Ziemeļu zvaigzne tika sarunāta jau ļoti laicīgi. Tā nu 21.augusts pienāca nemanot. Esam sagatavojušies kārtīgi un jau laicīgi esam Vecatē.  Šogad starts no otra krasta, bet vai nu tas ko maina uz nepilniem 100km airējiena. Pēc brīža sāk līņāt lietus, tad jau līt, bet uz starta laiku ūdens lējējs nomierinās. Laivai pieregulēju stūres pedāļus savam augumam, priekšā kaut kā sakārtojam sēdekli, kur sēdekļa paliknis jau kādu laiku dzīvo savu atsevišķu dzīvi. Vēl šogad saģērbāmies mazliet siltāk augšpusē, bet atteicāmies no hidras. Tas bija pareizs lēmums, braukt daudz ērtāk, un auksti jau arī nebija. Šogad pārsteigums – puisis ar SUP, kurš bija gatavs nobraukt visu trasi. Šogad ūdens ir vairāk nekā iepriekšējā gadā. Starta brīdis ir klāt – aiziet SUP, aiziet kanoe, mēs vēl pēc 10 minūtēm. Sākam nekur nesteidzoties, ieturot savu komforta tempu – jāairē vēl būs daudz – mēs jau zinām, kā nekā trešais pasākums pēc kārtas. Laikam mūs var uzskatīt par mazohistiem attiecībā uz Salacas maucieniem. Līdz Mazsalacas tiltam tiekam pavisam labi, šogad braucam saliņai pa labo pusi, pilnīgi ideāli.  Tad mums astē iesēdās kanoe, meitene bija tik runātīga, ka pēc pāris kilometriem ieslēdzām uz brīdi turbo ātrumu un atrāvāmies. Daudz labāk ir braukt vienatnē un klusumā. Tuvojoties Vīķiem noķeram SUP, tas apbrīnojami turas mūsu ķīļudenī, mums jau nekas nav pret. Pēc laika parādās pirmās krācītes, ar Ziemeļu zvaigzni pa galveno straumi viss notiek bez aizķeršanās, pat bez ātruma zuduma. SUP šādu vingrinājumu izpildīt nevar un atpaliek. Mēs atkal paliekam vieni. Tad Vīķi tilts, ārkārtīgi iemīļotais ‘dīķis’ – saucamais Zirnāju līcis pirms Staiceles. Te parādās bebri un sāk augt lielais šaubu ‘mamuts’ – ko mēs te meklējam, kamēr citi saldi guļ, a mēs kā divi idioti jau trešo reizi pēc kārtas vicinam airus pa tumsu, lai pēc nepilnas stundas nonāktu tikai pusceļā … . Vispār jau to ‘mamutu’ nokaujam un noslīcinam, doma diskvalificēties Staicelē pat prātā neienāk. Pirms Staiceles aizsprosta tomēr ieberžamies – pie gājēju tiltiņa kreisā pusē, piestājusi laikam jau Liene, un jautā kur izkāpt – mēs zinam kreisajā krastā un raušamies ārā. Ieperamies kaut kādās zālēs, paskatos uz priekšu –  saku, kāpjam laivā vēl uz priekšu metrus 50. Tā jau arī bija –  minētes 10-15 pakāsām, bet tas asumu nemaina. Padzeram tēju, maizītes ar speķi un daudz nekavējoties dodamies distances otrajā posmā. Šogad vēl tumšs, pirmo stundu braucam ar lukturiem – pēc tam jau gaisma un zināmais starppunkts Rozēnu tilts. Braucam, braucam, kamēr aizbraucam, tad vēl saspringstam līdz Mērniekiem. Iepriekšējos gados kaut kā te spēki aptrūkās, šogad it kā nē, turpinājām ierastajā tempā. Mūs tomēr apdzen pāris ekipāžas, kur viņi ņem no rīta to ‘ozverīnu’ lai airētu kā uzvilkti, un ko neairēja pirms tam. Varbūt tāda viltīga taktika. Abus iepriekšējos gadus bija līdzīgi. Finišējam – šogad esmu izpumpējies kā nekad, krastā solu varas darbus Mārim, bet tas jau saprotams melnais humors uz noguruma pamata. Rezultāti pa gadiem zemāk. Kaut kā dīvaini ar katru gadu rezultāts paliek sliktāks.

Malējais jautājums:
– vai brauksim nākamajā gādā – JĀ
– iebrziens – braukt kā aristokrātam bez cimdiem – airi jau Francijā un Norgē biju pret akmeņiem un pārvietojot nedaudz apdauzījis, uz kāta tādas kā mikro skrambas garajam airējienam pilnīgi pietiekami lai rokas būtu vienās tulznās – būs mācība
– ja 2013.gadā bija attaisnojums zems ūdens, tad šogad tāda itkā nav  – pricipā bijām lēnāki pēdējā posmā no Mērniekiem līdz Stienūžiem.
– nākamajam gadam gatavosim slepeno plānu lai pārsteigtu citus un paši sevi, pa trīs gadiem pieredze uzkrāta pietiekama.