Salacas mauciens 2o13

Nebija tās milzīgās vēlmes ko uzrakstīt, jo nebija tā īsti par ko rakstīt. Šogad motivācija tāda nekāda, bet pāriniekam biju apsolījis, ka braukšu. Vēlme uzlabot iepriekšējā gada rezultātu varētu būt pietiekoša un uz to arī ejam. Ziemeļu Zvaigzne jau sarunāta Aiviekstes mačos. Tuvojoties pasākumam Salacā ūdens līmenis krītas pa dienām, bet tā kā mums ir polietilēna laiva un gluži nekontrolējami arī nebraucam, tad īpašu bažu arī nav. Lukturi arī šogad iegādāti nopietni, velk tā, ka maz neliekas. Gatavojamies pasākumam daudz nesaspringstot – zinām jāaizbrauc uz Vecati kādu stundiņu ātrāk, jāsakārto laiva, jāuzdēd makaroni ar gaļu un tad aidā nakts  piedzīvojumā.  Tā mūsu mērķis nav par katru cenu kādu apdzīt, bet gūt baudījumu pie starta īpaši nesaspringstam. Iekāpjam laivā no steķa, lai sausas kājas nostājamies gaidot starta svilpienu. Tad tas arī sākās. Šogad lielākoties viss jau zināms un prognozējams, ja nu vienīgi zemais ūdens līmenis sataisa pārsteigumus ar stiepšanu un vilkšanu. Esam arī tam gatavi, velkamā šņore ir un kājās atbilstoši apavi. Tā arī nesapringstot airējam. Līdz Mazsalacas tiltam viss mierīgi, pat akmeņu nav. Zem tilta ar saucieniem ‘pa labi – pa labi’ . Tā arī izdarām. Tālāk zināms, ka Staiceli sasniegsim pēc aptuveni 4.5 stundām. Tagad upē parādās krācītes pa ceļam kāds akmens, bet visumā bez jebkāda stresa. Vienā vietā gan nedaudz ieberžamies mēģinot apdzīt priekšā esošo ekipāžu. Tagad esam uzmanīgāki un vairāk ieberzienu nav. Pie Vīķu tilta saprotam, ka liekas Mauciena lielākais murgs ir klāt – Vīķu tilts –Staiceles aizsprosts. Tas ir aptuveni 7 kilometri pilnīga dīķa pirmo 50km beigu daļā.  Bija protams knišļi, pa kādam bebram, nedaudz miglas un nedaudz sāpošas rokas. Kaut gan, kad kāpām ārā Staicelē mugura un kājas bija stīvākas nekā rokas.  Sagaida mūs izcili – sātīgās speķa maizītes un tēja ar ‘jumtiņu’. Uzēdam, daudz nerunājam un laicīgi dodamies tālāk.  Te atkal pagarš airējiens līdz Rozēnu tiltam pa nosacītu dīķi. Ārā jau ir gaišs – aiz tilta pēc brītiņa Mērnieku kājnieku tilts un vecais dzirnavu dambis. No šejienes Stienūži kādi kilometri 20. Te mums arī sāk viss apnikt līdzīgi kā iepriekšējā gadā un sākam pludināties, palaižam garām ekipāžu ar ‘lumīnija airiem’  un pēc brīža vēl divus vieniniekus.  Toties daba skaista, putni dzied un pat kilometru stabiņi upes krastā nekaitina kā iepriekšējā gadā. Ūdens līmenis zems, taču ārā nav jākāpj un kaut kā finišs atnāk pats no sevis īpaši nesaspringstot.  Esam Salacu nomaukuši 13 stundās – gandarījuma nav, jo iepriekšējā gadā bijām ātrāki. Nu neko, raušamies laukā, dodamies pirtiņā un ar pāris aliņiem kompensējam šķidruma trūkumu organismā.  Ziemeļu Zvaigznes uzcēliens un auto jumta ir neliels izaicinājums, taču mums piesteidzās palīgi un gandrīz pussimts kilogramu smagā laiva ir vietā.  Tad uz mājām, pa ceļam uz aizmugurējā sēdekļa aizmiegam, aizmirstot par labo alus piedāvājumu. Pamostamies pie Rīgas, atdodam laivu, iebraucam Campo, atdodam inventāru un pēdējais ceļa nogrieznis vairs tik palicis. Mājās esmu ap 16:00 un dodos gulēt līdz piektdienas rītam, lai uzsāktu kārtējo darba dienu.

Kopsavilkuma nebūs : 13 stundās nomaukts, vieta 6  un basta.

Malējais jautājums:
Ja tagad prasītu vai braukšu nākamgad – vairāk jā, nekā nē, varētu mums tā kļūt par tradīciju, neskatoties uz to, ka motivācijas latiņa ir ļoti zemu  nokritusi.  To, ka mēs to varam jau zinām, laiks meklēt iedvesmu ir vesels gads.

Publicēts ar autora atļauju. Pirmpublicējums šeit

https://egy4.wordpress.com/2013/08/28/salacas-mauciens-2013/