Salacas mauciens 2012

Salacas mauciens. Lasīti komentāri, atsauksmes un skatītas bildes. Tas viss tā virtuāli. Citēju Riču no šī pavasara kajakeru listes kāpēc ir ļautiņi, kas  raujas uz šādiem pasākumiem.

— Ar nozari saistītie to jau ir gadu desmitiem pētījuši, kāpēc tauta pati par savu naudu un brīvprātīgi dodas sevi pakļaut tam no kā Homo Sapiens parastais turas pa gabalu. Ir pavisam konkrētas lietas, kas kopīgi saista lielāko daļu piedzīvojumu alkstošo. Pēc klasiskās piedzīvojumu tūrisma definīcijas tās ir:

  • mijiedarbība ar dabu
  • fiziska aktivitāte (vai vienkārši aktivitāte)
  • jaunas pieredzes gūšana (tādēļ pirmberzieni vienmēr ir pačotā…)
  • iziešana ārpus komforta zonas (cieši saistīts ar gandarījuma pakāpi, bet ekspektācijas ir atkarīgas no pieredzes līmeņa)
  • sevis pakļaušana reālam vai iedomātam riskam (adrenalīns)—

Zem tā varētu parakstīties. Tātad jau divus gadus esmu aicinājis pārinieku uz pasākumu, bet tā arī abas reizes biju saņēmis ‘kurvīti’.  Šogad jau ziemā izbaudot Dolomītu kalnu burvību vienojamies, ka Salacas maucienu 2012 braucam. No sākuma doma ar kanoe, jo piemērotas laivas pašiem jau nav, bet Aiviekstes mačos mani pārliecina – nenomoki sevi un pārinieku – ņem Ziemeļu zvaigzni un gūstiet baudījumu. Sacīts runāts – kanoe nebūs.

21.augusts. Tā diena ir klāt. Viss ir sarunāts. Mailiņi baisulīši ar atbildēm uz maniem jautājumiem par apģērbu, ēšanu, dzeršanu, roku tīšanu ar ‘makgraivereni’, medikamentu lietošanu un tehniskām lietām – kā brunči, hidras, airi, lukturi un smailes stūres ietekme uz laivas trajektoriju tiek ņemti vērā.  Kļūdījos, bet domāju, ka pēc darba no 17:00 līdz 21:00 var bez steigas sakrāmēt auto, uzsiet laivu un laicīgi nokļūt Vecatē.  Ieradāmies  21:10, kad atskanēja starta šāviens. Nu neko, piereģistrējamies, saņemam numuru un sākam gatavoties. Ar ‘makgraivereni’ ātri pielīmējam lukturīti, kam jau ir dots vārds – Pokemons, apskatamies stūres mehānismu, iesēžos pamēģinu pedāļus –  liekas, ka der. (īstenībā nederēja un tā arī visu nobraucu tirpstošām kājām) Viss ir ok,  tikai spēcinošā makaronu maltīte pirms starta izpalika, paņēmām līdz, un stūres pedāļus pieregulēt maniem izmēriem arī laika nepietika. Startējam 21:41, labi vien ir – jo esam tādā laivā pirmo reizi. Vispār braucam kopā pirmo reizi vienā laivā.  Pirmos kilometrus apgūstam braucamo, kā darbojas stūre, kā noturēt trajektoriju un airēt saglabājot spēkus līdz beigām. Laiks ir skaidrs, upe kūp, bet redzamība laba – var redzēt krasta līniju, kokus un saliņas upē. Ieberzienu nav, tikai knišļi un odi nedaudz uzmācās… ? . Pirmais atskaites punkts Mazsalacas tilts – esam sirsnīgi paairējuši, laiva ar ir ātra, zvaigznes spīd un dzīve liekas skaista. Slāpju dzesēšanai esam patērējuši gandrīz litru alus. Kā nekā esam komanda ‘Alus Zvaigzne’ (Staicelē mūs draudēja diskvalicēt par iespējamo promiļu daudzumu organismā piedaloties laivu satiksmē…  ?  Vispār jau pamatojuma nebija, pie šādas slodzes viss jau bija pārstrādāts) Tūlīt aiz Mazsalacas tilta noķeram pirmo dalībnieku. Paliek vieglāk. Tā turpinām nekāpinot tempu, apdzenam vēl pāris ekipāžas un nu  man kājas jau notirpušas, noņemu no pedāļiem  – laiva kļūst gandrīz nevadāma – saprotam laiks pitstopam (28km) – izdarām kas vajadzīgs, uzēdam makaronus ar gaļu un aidā līdz Staicelei  vēl 20km. Makaronos ir spēks  ? .  Līdz Vīķu tiltam viss labi, ieberzāmies tikai vienā vietā pa labi apbraucot saliņu – tur galā neizbraucams koku sanesums, šaurs laivu apgriezt nevar – ieslēdzam atpakaļgaitu… ? . Pēc tilta sākas Staiceles aizsprosta uzpludinājums, laikam jau saucamais ‘Zirnāju līcis’ . Tas ir murgs aptuveni 7km dīķis te pa labi te pa kreisi – sākas jau rēgoties kaut kāds mistisks Staiceles tornis ar sarkanām ugunīm, kura īstenībā nebija, sirreāli koki upē un krastā izgaismoti ar galvas lukturīti un Pokemonu. Bebri un zivis mūsu sabiedrotie. Mušiņas un knišļi arī gājuši mazumā. Vēl ½ litra alus pa abiem ir pieveikts. Ūdens un enerģijas dzēriens paliek uz rezervistu soliņa… :). Esam Staicelē. Pulkstenis rāda 4:16 .Lielais pitstops ar Māra speķa, lašu maizītēm un tēju. Paldies.  Nesapringstam – uzmodinām savu atbalsta grupu, es uzpīpoju, sakārtojam apģērbu, pārinieks pārģērbjas – uzvelk sausu kreklu un citu jaku. Iedzeram tēju uzēdam maizītes un ap 5:00 startējam, kad gandrīz visi Staicelē satiktie jau distances otrajā pusē.

Atbalsta grupa pēc mūsu uzlidojuma, gaismas auto salonā, durvis vaļā ciet, signalizācija šurpu turpu  vairs no rīta auto iedarbināt nevar. Kaķis lec, zaķis lec – auto nelec.  ?  Trešdienas rīta agrumā Staicelē tiek meklēta palīdzība – ir mauciena atbalstītāji arī ārpuss ‘trako’ nometnes – Rudzīša kungs ceļas no miega un dodas iepūst dzīvību transporta līdzeklim,  kurš nelec. Vienīgais kas līdz ir ‘piepīpošana’ un auto rūc. Rudzīša kungs par pūlēm saņem taisnīgu un pieņemamu atlīdzību. Atbalsta grupa mūs gaida Stienūžos.

Zinām, ka aiz mums ir 8 ekipāžas. Ar pusstundas handikapu ko devām – nav slikti. Metas jau gaišs – lūdz finišam aptuveni 40km.  Sparīgi airējam – nogurumu kā tādu nejūt, nākamais atskaites punkts Rozēni. Alu vairs īsti negribas. Paliek vēss un sāk apmākties, a Rozēnu tilta kā nav tā nav, apkārt tikai mežs.  Baigais dīķis līdz tiek sasniegts ilgi gaidītais tilts. Nākamais atskaites punkts – kājinieku tiltiņs pirms Mērniekiem. Noķeram divas kanoe ekipāžas.  Turpinām airēt, airēt līdz aizejam lielajā pitstopā uz minūtēm 10. Abas kanoe aiziet mums garām. Es pavingroju, izstaipos, izdarām visu pārējo ko daba prasa. Noņemam un izslēdzam Pokemonu – vairs nav vajadzīgs, ir jau gaišs. Turpinām – pirms Mērniekiem noķeram pirmo kanoe, pie atpūtas vietas otru.  Dzirnavu dambja paliekās peldas viena kanoe ekipāžas dalībniece (tūlīt jau būs krastā) – prasām vai viss Ok uz ko saņemam atbildi jā. Neapstājoties turpinām, nu jau vecā dzelzceļa tilts un ap stūri Sarkanās klintis. Tas jau gandrīz kā finišs. Nolemjam vairāk pitstopus netaisīt.  Spēki gan sāk izsīkt. Palikuši nedaudz vairāk par 10km. No sākuma atkal dīķis – noķeram vēl vienu kanoe ekipāžu, līdz Mūņu tacim vēl jāpaairējas – tur atslābstam: straume laba, stūre strādā – laiks atpūtināt rokas un gūt gandarījumu. Straujūdens pieredze tačos palīdz eleganti visu izbraukt. Tad atkal neliels dīķis – nu dikti jau vairs negribas airēt. Aizairējam garām pūšļu klasei. Dzirdam aiz muguras balsis – nevaram saprast vai mums rādās vai kā. Bija – vai kā – kajaku divnieks laikam ieņēmis ‘ozverīnu’ un juzdami finiša tuvumu airē kā uzvilkti. Mēs izaicinājumu nepieņemam (rēķinam mums ½ stundu handikaps) un lēnā garā pa optimālajām straumes līnijām ‘halturēdami’ virzāmies Stienūžu virzienā. Kilometru stabiņu upes krastā jau sāk kaitināt – nu cik var mums atgādināt cik līdz beigām. Atslābstam arī Silavēru tacī, skaisti ir pludināties ar apziņu, ka esi to paveicis, ka nav svarīgas minūtes un sekundes, patīkams nogurums jau pārņem visu ķermeni, apskatam izkrāsoto koku kreisajā krastā, pludināmies, bet Stienūžu vēl nav, nu uzairējam ja upe prasa, rezultāts nav ilgi jāgaida – esam finišējuši. Izlienam no laivas – sajūtas kā sarūsējušam robotam – jāskrūvē nost rokas un kājas eļļošanai…  ?  . Tomēr kustēties vēl spējam. Pārģēbjamies, uzēdam brokastis un īsā apbalvošanas ceremonija ir klāt.  Saņemam ‘papīru apliecinājumu’ par dalību, kurā rakstīts , ka tāds un tāds 2012.gada 21.augustā ir ‘nomaucis’ Salacu. Būs jāierāmē…  ? . Neesam tik dikti airējuši un mūsu handikaps netiek atskaitīts no kopējā rezultāta – mūsu vietai piemiņas krekliņi nepietiek, bet mēs neskumstam – ne jau krekliņos, bet mūsos pašos ir spēks.  ?  Iztīrām laivu, savācam inventāru aprunājamies līdzīgi no ūdens atkarīgajiem un mēs tiekam vesti mājup. Pa ceļam atdodam laivu, pēc tam nomas inventāru – mājās un nogurums mūs ir pieveicis.

Kopsavilkums no Vecates:

  • Vecate: – km, plkst 21:41, laiks distancē: 0h:0min
  • Mazsalaca: 11.2km, plkst 23:06, laiks distancē 1h:25min
  • Staicele: 50.2km,plkst 4:16, laiks distancē 6h:35min
  • Rozēnu tilts: 63.3, plkst 6:45, laiks distancē 9:h:04min
  • Mērnieki: 74.0km, plkst 8:15, laiks distancē 10h:34min
  • Stienūži: 90.17km,plkst 10:21, laiks distancē 12h:40min

Vidējais ātrums 7.4km/h, max 14.1km/h.

Pitstopos kopā pavadītais laiks neairējot: 57min .

Kopsavilkuma laikos ieskaitīti arī pitstopi un jāņem vērā, ka trakeris nemēra ļoti precīzi. Tas arī liecina, ka esam braukuši salīdzinoši vienmērīgi 7min:15sec +/- 30sec kilometrs. Ir daži ātrāki un lēnāki kilometri. Pludināšanās beigu posmā pa tačiem uz laiku nekādu iespaidu neatstāja – tāpat zem 8min/km. Trasē pavadītais laiks ir precīzs – 12h:40min. Tā nu bija mūsu debija.

Malējais jautājums:
Ja man tagad prasītu vai nākamo gadu atkal braukšu Salacas maucienu – teiktu nē.  Man pārinieks jau gan tā viss nedomā – kāpēc gan ne.  Kad tuvosies Salacas mauciens 2013 – tad jau redzēs – nobraukts ir, tagad jāmeklē cita motivācija.

Rezultāti.

Tautas folklora par to pašu:

Publicēts ar autor atļauju. Pirmpublicējums šeit

https://egy4.wordpress.com/2012/08/26/salacas-mauciens-2012/